Velga Lukaža

Velgas Lukažas tekstildarbiem ir nenosakāma laika piederība. Tie ir laikmetīgi un reizē pilni senatnes. Mākslinieces rokas spēlē smalku spēli ar tagadni un pagātni, kam nav sākuma un gala, kur viena zīme dzimst no otras, savijoties ideālā kompozīcijā.
Cilvēku figūras allaž ir bijušas Velgas Lukažas mākslas telpai piederīgas, tās ceļojušas no viena darba uz otru, bet vienmēr tajās ir bijis kas pārlaicīgs, ar prozaisko nesaistīts. Tajās mēs atpazīstam gan 21.gs. neatkarīgo un pašpietiekamo sievieti, gan to, kas 19.gs. zīda tērpā savam mīļotajam čukstējusi Bodlēra dzejas rindas. Ļaujoties Velgas darbu valdzinājumam, neviļus ausīs sāk skanēt izsmalcinātā klavesīna vai kāda cita senā mūzikas instrumenta skaņas, kas kā dabisks fons uzbur noslēpumainu atmosfēru. Velgas māksla ir pilna poētikas un lirikas. Tas mūsdienu urbanizētajā civilizācijā atgādina par jūtu dzīves vērtībām un trauslo mākslinieka gara pasauli.
Daiļrades sākumposmā māksliniece darinājusi liela izmēra tekstīlijas ar daudziem darbības personāžiem, kur vienmēr bija nojaušama spēles elementa klātbūtne. Šo interesi par inscenētu situāciju uzskatāmi demonstrē jau mākslinieces diplomdarbs, nobeidzot Latvijas Mākslas akadēmiju – „Teātra tēma”, kas tagad atrodas Dailes teātrī.Tajā pat laikā viņu vienmēr interesējis minitekstīlijas formāts, kas savus ziedu laikus ir piedzīvojis pēdējos desmit gados un ko neapšaubāmi stimulējis laimīgs gadījums – sadarbība ar Žana Lirsā un Mūsdienu tekstila muzeju (le musée Jean Lurçat et de la Tapisserie contemporaine) Anžē, Francijā. Mākslinieci iedvesmojusi saskarsme ar franču kultūru, literatūru, cilvēkiem, un viņa atradusi jaunu savas daiļrades šķautni.
V.Lukaža eleganti un veikli vienā darbā savieno dažādus materiālus – linu, zīda diegu, koku, pērles, kas dabiski papildina viens otru, un šķiet, ka nav iedomājams cits zīmju un materiāla salikums. Tomēr darbu galvenos akcentus veido izteiksmīgā grafiskā līnija, ar kuru māksliniece izsaka savu vēstījumu. Svarīgi ir vēl divi elementi, bez kuriem Velga gandrīz nekad neiztiek – ikonu glezniecībai raksturīgais zelta krāsas pielietojums un franču liriskās dzejas teksts. Māksliniece vienā stāstā savieno daudzu laikmetu zīmes, tajā pat laikā radot ko pilnīgu unikālu.
Pasaules kultūras telpa ir rosinoša un iedvesmojoša, ja dzīvo tajā ar atvērtām acīm un sirdi.

Mākslas zinātniece Diāna Barčevska.